Artura Eižena Zalstera mantojums

“Daudzpusīgām interesēm un dotībām apveltīts cilvēks, neparasti zinošs un kvalificēts pētnieks – šādi vārdi jāizvēlas Artura Eižena Zalstera mūža veikuma raksturojumam. Viņš bija augstas raudzes amatieris šī vārda vislabākā nozīmē, jo savus pētījumus veica bez jelkādas materiālas ieinteresētības, gluži otrādi – pats no savas kabatas samaksāja par daudziem braucieniem, izpētei nepieciešamajiem tehniskiem līdzekļiem un piederumiem, jo viņā spilgtām liesmām dega kas neparasts – izziņas kāre, vēlme ieraudzīt un apjaust pirmajam, lai gandarījumu gūtu, to pavēstot citiem. Viņš bija cilvēks, kas savus pētījumus, patētiski izsakoties, veica tautas, Latvijas un nākotnes labā.”

Ilgars Grosvalds, Arnis Vīksna
/Latvijas Universitātes rakstu 738. sējums “Zinātņu vēsture un muzejniecība”/

Arturs Eižens Zalsters dzimis tālbraucēja kapteiņa ģimenē Rīgas Jūrmalā, Mellužos, 1922. gada 2. februārī. Mācījies 3. Rīgas Jūrmalas pamatskolā Mellužos un Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Bijis 38. vienības sauszemes skauts un 9. vienības jūras skauts. 1939. gadā A. E. Zalsters pārgāja mācīties uz Rīgas Valsts tehnikuma (RVT) Ķīmijas nodaļu.

1943. gada martā viņu mobilizēja Vācu armijas gaisa izpalīgos un norīkoja Tanku labošanas grupā Rīgā, ko vadīja militarizētā TODT organizācija. Eksterni nokārtojis eksāmenus, viņš 1944. gada 23. maijā saņēma RVT beigšanas apliecību Nr. 1082 ar tiesībām mācīties augstskolas sagatavošanas grupā. Tanku labošanas grupu 1944. gadā pārcēla uz Austrumprūsijas pilsētu Braunsbergu (tagadējo Polijas pilsētu Braņevo), vēlāk uz “bumbu drošu ražotni” Pillavu (Baltijsku). Kad to sabumboja, A. E. Zalsters nonāca Polijas Z daļā Sāmlandē. Kara beigās 1945. gada aprīlī viņu iesauca Sarkanajā armijā, bet kā studējošo 1946. gada maijā demobilizēja, kaut arī viņam bija tikai tehnikuma izglītība.

Tā kā vācu varas laikā izdotie diplomi netika atzīti, A. E. Zalsteram atkārtoti bija jāiestājas savā tehnikumā, kas bija pārdēvēts par Rīgas Industriālo politehnikumu, ko viņš beidza 1947. gadā ar tiesībām iestāties augstskolā bez eksāmeniem. To viņš izmantoja, kļūstot par LVU Ķīmijas fakultātes studentu, sākotnēji izvēloties farmācijas tehnoloģijas nodaļu, bet pēc tās slēgšanas 1950. gadā pārgāja uz silikātķīmijas nodaļu, ko beidza 1952. gadā.

Turpmāk strādājot Centrālajā zinātniskās pētniecības būvmateriālu laboratorijā, A. E. Zalsters pārkvalificējās par inženieri konstruktoru nestandarta iekārtu konstruēšanā. Par šajā laikā paveikto liecina iegūtās piecu izgudrojumu autorapliecības.

Pateicoties teicamajām vācu valodas zināšanām, A. E. Zalsters no 1980. gada sāka strādāt Latvijas Valsts vēstures arhīvā pie Kurzemes zemes arhīva materiāliem, kas bija atgūti no Vācijas. Ilgstošos komandējumos, strādājot Ļeņingradā, viņam bija iespēja izmantot PSRS Centrālā valsts vēstures arhīva, Ermitāžas un citas rokrakstu kolekcijas. Tad viņš arī pabeidza senās rakstības kursus, kas vēlāk lieti noderēja, pētot Kurzemes hercogu laikmeta liecības.

Daudz ierosmes A. E. Zalsters guva no pazīstamā Latvijas arhīvu pētnieka, bijušā Rīgas Politehniskā institūta (tagad RTU) profesora Arnolda Jenša dēla Georga (Jura) Jenša. 1989. gada vasarā A. E. Zalsters strādāja uz Igaunijas Jūras muzeja izpētes kuģa “Mare”, veicot pirmo Kolkasraga izpēti.

Kuģi un burinieki

Kopā ar arheoloģi Melitu Vilsoni A. E. Zalsters no 1980. līdz 1985. gadam vadīja pētnieku grupu, cita starpā arī izstrādājot Vecrīgas arheoloģiskajos izrakumos atklātā 12. gs. Rīgas kuģa rekonstrukcijas projektu. Inženieru grupā, kas izstrādāja rekonstrukcijas zīmējumus, visi bija vadošie konstruktori, tādēļ šo darbu atzinīgi novērtēja un akceptēja Ļeņingradas speciālisti. Tad arī tika izgatavots kuģa modelis, kas šobrīd atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.

No 1986. līdz 1990. gada beigām A. E. Zalsters strādāja zvejnieku kolhozā “Uzvara” Jūrmalā, lai atkārtotu seno laivu būves tehnoloģiju. Reizē viņš pētīja Ziemeļkurzemes piekrasti un turienes kuģubūves māku. Par centieniem jau šajā laikā realizēt vēsturiskā Rīgas kuģa būvi liecina 1986. gada septembrī zvejnieku kolhoza “Uzvara” valdes priekšsēdētāja Ilgoņa Bumbura vēstule Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministram Leonam Vītolam, lūdzot atļauju iegādāties 36 m3 ozolu Rīgas kuģa izgatavošanai. Diemžēl, bez rezultāta…

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas no 1991. gada A. E. Zalsters piedalījās vairākās starptautiskās konferencēs ārzemēs: Stokholmā (Zviedrijā), Gdaņskā (Polijā), Toronto (Kanādā), Tallinā un Tartu (Igaunijā). Skandināvijas studiju 9. konferencē Stokholmā 1991. gadā viņš raksturoja vietējo laivveida kuģu īpatnības, mainoties piedziņai no airu laivas uz airu buru laivām. Baltijas studiju veicināšanas apvienības 13. konferencē Toronto 1992. gadā A. E. Zalsters referēja par saviem pētījumiem Kurzemes zvejnieku ciematos no Plieņciema līdz Nidai. Savukārt 9. Kuģu un laivu arheoloģijas simpozijā Gdaņskā lielu interesi izraisīja viņa ziņojums par saspriegoto laivu un laivveida kuģu būvmetodi, kuras pamatā ir “vārti” – divi statņi, ko savieno pārliktnis un ko līdz tam uzskatīja par mitoloģisku procedūru.

Lai seno kuģu būvētāju māku aprakstītu zinātniskā valodā, A. E. Zalsters no 1991. līdz 1999. gadam darbojās Jūrmalas pilsētas muzejā par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku. 1992. gadā A. E. Zalsters veica Carnikavā atrastā trīsmastu burinieka izpēti. Uz vraka atrastie priekšmeti, kas savulaik bijuši kuģa un tās apkalpes īpašums – holandiešu pīpes, keramikas, apģērba, tauvu atliekas un citi priekšmeti, nonāca Jūrmalas pilsētas muzeja ekspozīcijā, kur tie atrodas arī tagad. Pašu vraku neesot bijis iespējams aizvest, jo trūcis gan naudas, gan tehnikas. Atkārtoti A. E. Zalsters sastop šo burinieku jau 2000. gadā, kad par tā atrašanu informē Jūrmalas pilsētas muzeja zemūdens arheologs Voldemārs Rains, un tikai pateicoties Carnikavas domes atbalstam, kuģa vraka daļas izdevās pārvest uz Jūrmalas pilsētas muzeju.

1997. gadā Rīgā tiek dibināts atklāts sabiedriskais fonds “Latvijas senie kuģi”, kurā A. E. Zalsters kā eksperts aktīvi iesaistās cerībā, ka beidzot radīsies iespēja realizēt vēsturiskā Rīgas kuģa būvi. Cerības bija pamatotas, jo tam bija morāls atbalsts. Arī Valsts kultūras pieminekļu inspekcija 1997. gada 2. jūnija vēstulē Nr. 363 piekrita, ka neapbūvētajā vietā, kur Rīdzenes, Vecpilsētas, Kalēju iela un Alberta laukums paveras pret plato 13. janvāra ielas maģistrāli, 1998. gadā uzstāda piemiņas zīmi un uzbūvē piemiņas celtnes Rīgas senajai ostai un tās izveidotājiem. Savukārt, rekonstruētā 12. gs. Rīgas kuģa atklāšanas ceremonijai senās ostas bijušajā vietā 1998. gada jūlijā bija plānots kļūt par Rīgas 800 gadu jubilejas svinību sākuma centrālo notikumu. Gatavojoties šim pasākumam Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Bērziņš 1997. gada 17. jūnija atbalsta vēstulē atklātajam sabiedriskajam fondam “Latvijas senie kuģi” lūdza uzņēmumus un organizācijas kam nav vienaldzīga Rīgas 800 gadu jubilejas norise, iespēju robežās piedalīties fonda “Latvijas senie kuģi” mērķprogrammas sponsorēšanā. Diemžēl, jubilejas svinības atklāja un arī aizvadīja bez Rīgas kuģa un 2007. gadā fonds pašlikvidējas, tā arī darbu pie kuģa būves neuzsācis.

Zinātniskā darbība

1997. gadā A. E. Zalsters ieguva inženierzinātņu maģistra akadēmisko grādu, veiksmīgi aizstāvot maģistra darbu “Seno kuģu konstrukcijas īpatnības”, ko viņš izstrādāja RTU profesoru Jāņa Vības un Olafa Kepes vadībā.

Otru maģistra darbu “Seno kuģu būves skolas un to savstarpējā iedarbība” A. E. Zalsters izstrādāja Latvijas Kultūras akadēmijā profesora Jura Tālivalža Urtāna vadībā 1998. gadā, iegūstot mākslas zinātņu maģistra akadēmisko grādu. Arī mākslas aprindās A. E. Zalsters ir pazīstams, jo jau pirms kara mācījies Jāņa Roberta Tilberga mākslas studijā, pēc kara – pie Kurta Fridrihsona, 14 gadus darbojies Latvijas PSR Mākslinieku savienības studijā un piedalījies daudzās mākslas izstādēs. Viņa gleznas un akvareļi atrodami daudzās privātās kolekcijās.

“Viņa glezniecība ir estētiski izsvarota, tā kautri baidās apliecināt ko vairāk kā pati daba savā košumā – rudens, pavasara, saulainā rieta vai lietainas atmosfēras brīžos.” – tā sava brālēna darbus vērtējis mākslinieks Uldis Zemzaris.

1998. gadā Kultūrkapitāla fonda otrajā kultūras projektu konkursā tiek atbalstīts arī A. E. Zalstera darbs “Seno vietējo kuģu īpatnības un tradīcijas”.

Protams, visvairāk A. E. Zalsters kā pētnieks rakstījis par senajiem kuģiem, aplūkojot to būves tradīcijas un raksturīgākās īpatnības dažādos laikmetos Rīgā, Kurzemē un citur. Šajos darbos A. E. Zalsters aizstāvēja savu metodi – seno jūras braucēju piederību vērtēt pēc viņu darināto kuģu konstruktīvajām īpatnībām. Viņa pētījumi apstiprināja līvu un kuršu dominanti kuģu būvniecībā Ziemeļeiropas un Latvijas jūrniecībā.

A. E. Zalstera zinātniskās darbības vainagojums un virsotne bija 2002. gadā krāšņi izdotā monogrāfija “Hercoga Jēkaba burinieki” (māksliniece Elīza Vanadziņa). Grāmatas piecās nodaļās aplūkotas Kurzemes senās ostas un kuģu būvētavas, holandiešu skolas burinieku īpatnības 17. gs. un spilgtākās liecības par senajiem Eiropas buriniekiem, Ventspils burinieku konstrukcijas īpatnības, hercoga Jēkaba Ventspils kuģubūves darbnīcas, to meistari un tēlnieki, Kurzemes hercogistes kuģu inventarizācijas akti un paši kuģi, navigācijas apstākļi Latvijas piekrastē 17. gs., Kurzemes kuģu aprīkojums šajā laikā, to navigācijas iespējas, apbruņojums u. c.

Monogrāfijas anotācijā vēstīts, ka “tā ir grāmata par buriniekiem, kuri jauno laiku sākumā tika būvēti Kuldīgā, Ventspilī un Liepājā.” Ventspils pilsētas vēsture ir nesaraujami saistīta ar ostu. Jau 11. un 12. gadsimtā te bija izveidojies tirdzniecības punkts, tā bija arī Hanzas savienības locekle, tomēr pilsētas vēstures spožākās lappuses saistāmas ar Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba valdīšanu. A. E. Zalsters senajos dokumentos meklējis liecības par to, kur tika būvēti hercoga Jēkaba burinieki, kādi darba paņēmieni un materiāli tika izmantoti, ar kādām ierīcēm kuģi tika aprīkoti, kādi tie izskatījās un uz kurieni tie burāja.

Kā atzinis pats A. E. Zalsters, burinieki, viņaprāt, ir visromantiskākie kuģi pasaulē – “Latvijā būvētie burinieki ir mans trīsdesmit gadu ilgs pētījumu objekts, mana aizraušanās un vēsturnieka kaislība.”

Grāmatas grafiskais noformējums, izmantojot arī teksta autora A. E. Zalstera zīmējumus, bija tik lielisks, ka tā atzīta par 2002. gada skaistāko grāmatu Latvijā un godalgota starptautiskajā grāmatu gadatirgū Leipcigā, un izraisīja visplašāko pētnieku interesi daudzās pasaules valstīs.

2006. gadā Arturs Eižens Zalsters tika ievēlēts par Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas Goda locekli.

A. E. Zalstera fondā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā ir 24 vienības (mapes) – manuskripti, izraksti no arhīviem, korespondence, ko sakārtojis un glabāšanā nodevis viņš pats.

18 mapes tā vai citādi ir saistītas ar atzinību neguvušiem pētījumiem par Rundāli, citas mapes satur ziņas par dažādiem vēsturiskiem kuģubūves jautājumiem, par Kurzemes iedzīvotāju etnisko sastāvu līdz 13. gs., korespondenci ar Igaunijas jūrniecības vēsturnieku Vello Mesu (Vello Mäss) u. c.

Aizmirsti nav arī ķīmijas tehnoloģijas jautājumi. A. E. Zalsters ir līdzautors rakstu sērijai: “Ķīmija Livonijā (1200–1561)”, “Ķīmija Kurzemes hercogistē (1561–1795)”, “Ķīmija Vidzemē un Latgalē (17. un 18. gs.)”, “Ķīmiskā rūpniecība Latvijā (1860–1918)”.

Fondā atrodami abi A. E. Zalstera maģistra darbi.

A. E. Zalstera publikāciju skaits pārsniedz 400 vienības, ieskaitot savu mākslas darbu reprodukcijas un darbus, kas eksponēti 134 dažādās izstādēs un kas lielākoties bijuši akvareļi, kā arī tušas zīmējumi, u.c.

A. E. Zalstera memuāri “Barona dārznieka mazdēla piedzīvojumi” (2004, 84 lpp mašīnrakstā) atrodas pie Ulda Zemzara.

A. E. Zalstera mūža gājums beidzās 2008. gada 3. martā. Apbedīts Jūrmalā, Asaru kapos.

2009. gada 26. martā Latvijas Jūrniecības savienības kopsapulce, ar klusuma brīdi godinot no dzīves aizgājušos jūrniekus, kā savējo godināja arī Arturu Eiženu Zalsteru.

Nav vienaldzīgo, jo īpaši viņa iecerētā Rīgas kuģa tapšanā – jau 2010. gadā entuziastu grupa bija cerību un apņēmības pilna uzbūvēt Rīgas kuģi līdz 2014. gadam, kad Rīga gatavojās kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Bet arī šoreiz iecere palika nerealizēta.

Artura Eižena Zalstera sapņa par Rīgas kuģi “mantinieki” šobrīd ir 2013. gadā dibinātā sabiedriskā labuma organizācija “Rīgas Kuģis”. Un arī šoreiz gada skaitlis vēsta par tuvojošos notikumu – Latvijas simtgadi, bet vēl līdz tam – 2017. gadā – paša A. E. Zalstera 95. gadu jubileju.

Lai arī cik ārēji pieticīgs, kluss un nemanāms ikdienā bija Arturs Eižens Zalsters, viņš atstājis nozīmīgu mantojumu savai zemei un tās tautai.

/Apkopoti un izmantoti Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja, Latvijas Universitātes rakstu 738. sējuma “Zinātņu vēsture un muzejniecība”, laikrakstu “Diena”, “Kurzemes vārds”, “Fokuss”, RTU žurnāla “Jaunais Inženieris”, portāla Delfi un ziņu aģentūras LETA materiāli/